LATPar vīrusu. Nedaudz no cita skatījuma
Kāpēc tik daudzi joprojām tic valdošajam vīrusa stāstījumam?
Pandemic Podcast vadītājs Dens Astins-Gregorijs (Dan Astin-Gregory) intervē Gentes Universitātes (Beļģija) klīniskās psiholoģijas profesoru Matiasu Desmetu (Mattias Desmet) par to, kāpēc, neskatoties ne uz ko, tik daudz cilvēku joprojām tic vīrusa stāstījumam (naratīvam) un šķiet gluži kā nohipnotizēti.
Jau kopš pandēmijas sākuma profesors rūpīgi sekoja ne tikai notiekošajam sabiedrībā, bet arī analizēja koronavīrusa krīzes statistiku, piemēram, mirstības rādītājus. Bija skaidrs, ka sākotnēji samodelētie vīrusa draudi bija pārspīlēti. Taču, neskatoties uz to, līdzekļi, kas tik izmantoti vīrusa ierobežošanai netika mainīti un pielāgoti reālajai situācijai. Vienlaikus liela daļa iedzīvotāju pārsteidzošā kārtā turpināja ticēt it visam, lai cik absurds tas brīžiem nešķistu. Profesora novērojumi un ilggadējā pieredze universitātē, iepazīstinot studējošos ar tādu terminu kā “masu veidošanās” (mass- formation), ļāva secināt, ka arī pandēmijas kontekstā var runāt par šo fenomenu - kolektīvās domāšanas veidu, kas veidojas, kad meli un nepatiesība ļauj risināt psiholoģiskās vajadzības.
Lai “masu veidošanās” notiktu, nepieciešami četri priekšnosacījumi:
1. Lielai daļai iedzīvotāju trūkst sociālo kontaktu, viņi izjūt sociālo izolāciju (lack of social bond, social isolation)
2. Lielai daļai iedzīvotāju trūkst jēgas, mērķa (lack of sense making)
3. Lielai daļai iedzīvotāju jūt trauksmi, kurai īsti nav objekta un kuru grūti kontrolēt (free- floating anxiety)
4. Cilvēkos ir nepamatota frustrācija un agresija (free-floating frustration and agression)
Ja šādos apstākļos ar masu mediju palīdzību tiek izplatīts stāstījums, kas it kā identificē trauksmes objektu un piedāvā stratēģiju, kā ar to cīnīties, iedzīvotājiem ir liela vēlme tam sekot, jo beidzot var kādam adresēt trauksmi, turklāt, ievērojot piedāvāto stratēģiju, to arī kontrolēt. Tas, savukārt, noved pie sociālās kopības un līdz ar to arī jēgas.
Šī varonīgā cīņa ar trauksmi daudziem joprojām ļauj ticēt pat absurdākajam stāstījumam. Tas ir kā rituāls - jo absurdāks tas ir no tīri praktiskās puses, jo labāk tas kalpo mērķim - palīdz sajust, ka piederi grupai. Bailes no tā, ka trauksme var atgriezties, liedz saprast, ka stāstījums ir nepatiess. Izmantot faktus, lai pārliecinātu šos cilvēkus, ir bezjēdzīgi.
Kurp ved šī masu veidošanās? Būtiskākā ietekme - cilvēki spēj reaģēt tikai uz ļoti šauru problēmu loku. Piemēram, koncentrējas tikai uz vīrusa upuriem, neskatoties uz to, ka vīrusa apkarošanas dēļ cieš daudz, daudz citu cilvēku (trūkst ēdiens, netiek laicīgi diagnosticētas citas slimības u.tml.). Līdzīgi kā hipnozes laikā, kad visa uzmanība fokusēta tikai uz kaut ko vienu. Šādos apstākļos cilvēki vairs nepievērš uzmanību nekam citam, pat tam, ko citkārt uzskatījuši par ļoti svarīgu.
Masu veidošanās procesā
cilvēki kļūst neiecietīgi pret citādi domājošajiem. Tajā pašā laikā viņi ir
ļoti toleranti pret jebko, kas saskan ar viņu akceptēto stāstījumu.
Pilna intervija šeit (angļu valodā):
https://youtu.be/uLDpZ8daIVM